Iepazīstoties ar Rīgas cirka arhīvu

Elvīra Avota

2021. gada vasara ir stipri radniecīga 2017. gada rudenim, kad pirmo reizi sākām darboties ar Rīgas cirka arhīvu. Viss ir sapakots kastēs, notikusi pārvākšanās un kārtošana atkal jāsāk no jauna un atkal jāmetās arhīva izzināšanas procesā.

Atkarībā no vecuma un pieredzes, esmu iedomājusies sevi strādājam dažādās profesijās – par skolotāju, veterinārārsti, dziedātāju, pārdevēju un citās, taču nekad nebūtu iedomājusies, ka nonākšu cirka arhīvistes lomā. Cirku bērnībā apmeklēju vairākkārt – visspilgtākās atmiņas saglabājušās par akrobātu, kas uzstājās ar metālisku kubu un tika apgaismots ar lāzeršovu. Atceros arī popkorna un dzīvnieku smārda saldo sajaukumu, bet neko vairāk par Rīgas cirku toreiz nezināju.

2017. gadā, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, pamanīju publisku uzsaukumu, kurā tika meklēti pētnieki VISA “Rīgas cirks” un Latvijas Radio sadarbības projektam “Rīgas cirka stāsti”. Piedāvājums šķita ārkārtīgi intriģējošs, un kopā ar kursabiedreni Renāti metāmies avantūrā un pieteicāmies. Uzsākot darbu pie stāstu vākšanas projekta, uzzinājām vēl par kādu iespēju sastapties ar vēsturi – cirkā bija vairākas telpas, kas piepildītas ar dažādu laiku cirka darbinieku glabātajiem un kolekcionētajiem materiāliem. Pieteicāmies šķetināt šo kolekciju, šo kastu kalnos sakrāmēto arhīvu, lai mēģinātu saprast, kas tad ir Rīgas cirks.

Nu jau nepilnus četrus gadus interesējos par cirka vēsturi. Darbs sokas palēnām, jo cenšamies apzināt pēc iespējas visu Rīgas cirka vēsturi un tā dažādās šķautnes. Ēkas vēsture sākusies 1888. gadā, taču jau pirms tam Rīgas kultūrtelpā cirka māksla bijusi klātesoša un ieņēmusi nozīmīgu vietu izklaides kultūrā. Cirks kā fenomens ir laikmetīgs un atklāj attiecīgā laika sabiedrības aktualitātes, līdz ar to cirka pētniecība ir arī dažādu laiku sabiedrības pētniecība.

Cirka tēmai pievēršoties arī vairākos savos akadēmiskajos pētījumos, pamazām sapratām, ka cirks ir vienīgais kultūras virziens, kas Latvijā akadēmiskā līmenī teju nemaz nav pētīts. Kursa darba ietvaros izvēlējos pētīt klaunādes tradīcijas attīstību Latvijā, jo interesējos, kā klaunāde atspoguļo dažādos laikos tik atšķirīgās “smieklīgā” nozīmes, un secināju, ka ikvienas tradīcijas attīstības laikā tā atklāj nozīmīgas kultūras zīmes. Savukārt bakalaura darbu rakstīju tieši par starpkaru periodu un Rīgas cirka kā izklaides iestādes vietu kopējā kultūras fonā. Par to vairāk pastāstīšu kādā nākotnes ierakstā. Ceļojums vēl ir tikai sākumā, taču turpinam papildināt kolekciju ar jauniem objektiem, gan fiziskiem, gan digitāliem. Turpinām meklēt cirka stāstus un sazināties ar cilvēkiem, kas bijuši saistīti ar Rīgas cirku vai cirka mākslu.

Blakus projektam “Rīgas cirka stāsti”, kur turpinām vākt aculiecinieku stāstus par cirka dzīvi, arhīvā glabājas fotogrāfijas, gleznas, seni plakāti, rekvizīti, dokumenti, laikraksti, daļa arhīva ir arī apjomīga tērpu kolekcija, kā arī dažādas citas cirka vēstures laikmetu liecības par Latvijas un citu valstu cirka māksliniekiem. Arhīvs palēnām arī tiek papildināts ar dažādiem ziedojumiem un jaunām digitālām kolekcijām.

Ļoti ceram, ka kādreiz ar dažādu papildspēku palīdzību varēsim izveidot cirka muzeju un turpināt stāstīt par Rīgas cirka vēsturi dažādos radošos veidos un projektos. Šobrīd gan atkal esam pie kastu kalniem– rekonstrukcijas dēļ, pārvedām visu arhīvu uz jaunajām pagaidu telpām Zeļļu ielā. Bet ticam, ka gabaliņu pa gabaliņam varēsim atšķetināt šo aizraujošo kamolu, ko sauc par Rīgas cirka vēsturi. Nākamajā bloga ierakstā pastāstīšu nedaudz vairāk par interesantākajiem atradumiem arhīvā.

 

03.11.2021

Autors: zane