Atpakaļ Kas ir jaunā maģija?
01.03.2022.
Kamēr angļvalodīgajā tīmeklī meklējot vārdus “new magic”, kā pirmie izlec dažādi lieliski trauku mazgāšanas līdzekļi, brīnumskrubji un citi 2in1 tipa produkti, Francijā jau kopš milēniuma laikiem aug un attīstās jauns iluzionisma virziens – jaunā maģija. Cirka kopienas tīklu medijos pat iznāk atsevišķi šim skatuves mākslas žanram veltīti žurnāla numuri un jaunā maģija tiek pasniegta arī universitātes līmenī. Zināms attaisnojums informācijas vakuumam citās valodās varētu būt fakts, ka vismaz angliski līdztekus tulkotajam žanra nosaukumam nereti tiek lietots arī franciskais oriģinālnosaukums – magie nouvelle, taču lietas būtību tas nemaina – tieši šobrīd, kamēr jaunā maģija joprojām ir jauna, mums ir unikāla iespēja sekot līdzi jauna skatuves mākslas žanra dzimšanai.
Bet – par visu pēc kārtas. Lai saprastu, kas tiek domāts ar jauno maģiju, mazliet jāvienojas, ko saprotam ar “veco” maģiju un maģiju vispār.
Modernās maģijas sākums
Ar vārdu “maģija”, kā jau tas no šī jēdziena būtu sagaidāms, nekas nav pārāk viennozīmīgi. Viena pati vai vārdu savienojumā “tradicionālā maģija” tā reprezentē pirmatnējos rituālus un darbību kopumus, kas atrodas mīklainajā zonā starp reliģiju, dziedniecību un apziņas ceļojumiem, un tieši tāpēc pretstats tradicionāls-laikmetīgs ir lietojams cirka gadījumā, bet nederēs maģijai. Pie “baltās maģijas” un “melnās maģijas”, šķiet, šoreiz var nekavēties un uzreiz tuvoties “modernajai maģijai” – prasmju kopumam, kas laika gaidā kļuvis par cirka mākslai radniecīgu disciplīnu. Jāpiebilst gan, ka ar saknēm jau pieminētajos sakrālajos rituālos maģija laika gaitā kļuva par publikas izklaidēšanas paņēmienu vēl ilgi pirms modernisma vēsmām – ir ziņas par ceļojošiem māksliniekiem, kas skatītājus ar ilūziju mākslu izklaidējuši vēl pirms mūsu ēras. Viduslaikos maģijas zona nebija tā drošākā un cildinātākā, taču jau ap Renesansi interese par maģiju atgriezās nu jau jaunā līmenī. Plaši diskutētas, analizētas un pat apšaubītas tika dažādas maģijas šķautnes, un parādījās arī pirmie iespieddarbi, kas reflektēja par maģijas paņēmieniem. Piemēram, 16. gadsimtā izdots angļu džentlmeņa Redžinalda Skota sarakstīts darbs “The Discoverie of Witchcraft“ – publicējums ar nelielu kritiskās domāšanas ievirzi, radīts ar mērķi celt gaismā šarlatāniskos publikas nerrošanas paņēmienus. Detalizētajās gravīrās atklāti dažādu triku, tostarp, “galvas nociršanas”, noslēpumi. Runā, ka šis izdevums esot veidojis arī Šekspīra priekšstatus par raganu tēlu, kas rezultējušies “Makbeta” trīs raganās.
No darbaļaužu izklaides gadatirgos līdz teātru skatuvei – maģiju jaunā līmenī 19. gadsimta vidū spēja pacelt pulksteņmeistars un iluzionists no Francijas, par modernās burvju mākslas tēvu dēvētais Žans Ežēns Robērs-Udēns (Jean-Eugène Robert-Houdin). Viņš ne tikai demonstrēja vispārzināmus trikus, bet arī izgudroja pats savējos – izmantojot savas pulksteņmeistara zināšanas, būvēja dažādas mehāniskas ierīces, piemēram, rakstīšanas un zīmēšanas mehānismu, iestudēja levitācijas trikus un vērīgi izmantoja dažādu materiālu, piemēram, stikla, dabiskās īpašības. Jāpiebilst, ka Napoleons III viņu kā izcilu magu pat sūtīja maģijas miera misijā uz Alžīriju, kur, lai pakļautu vietējos iedzīvotājus, bija jāpierāda, ka Francijas maģija ir stiprāka par viņējo. Modernā maģija pievarēja tradicionālo, un Alžīrijas vietējie mistiķi – maraboutisti – atzina Francijas maģijas pārākumu.
Udēna uzņemtais maģijas kurss lielā mērā kļuva par atskaites punktu vairāku turpmāko desmitgažu iluzionistu arodpratībai – ne velti nākamās paaudzes iluzionists un eskeipologs savu skatuves vārdu – Hudīni – pieņēma kā atsauci uz meistaru. Arī Hudīni (īstajā vārdā Ēriks Veiss) pats būtiski papildināja pasaulslaveno triku pūra lādi, attīstot virkni bēgšanas, izlaušanās un atbrīvošanās triku, radot izaicinājumus nākamajām burvju mākslinieku paaudzēm, kas šos trikus centās saprast, atkārtot, pārveidot un citēt.
Vai kanons mainās?
Ap 19./20. gadsimtu miju nostabilizējās modernās maģijas kanons, no kura 20. gadsimta gaitā dažas reizes tika mēģināts izpurināt putekļus vai svaigāk piegriezt žaketi, tomēr arhetipiskais burvju mākslinieka tēls noenkurojies kolektīvajā apziņā dziļi un pamatīgi. Šajā imaginārajā modernās maģijas triku pūra lādē, tur atrodami gan autortriki, gan “tautas”triki, radušies visdažādākajos maģijas attīstīstības posmos, – modernās maģijas ietekmē uz pusēm “sazāģēts” ne mazums sieviešu, no piedurknēm izlaistas veselas dūju populācijas, uzminētas un cauršautas pareizo kāršu tonnas.
Izkristalizējās arī populārākie ilūziju mākslas paņēmieni – izgaišana, transformācija, teleportācija, iznīcinātā priekšmeta atjaunošanās, radīšana no nekā, levitācija, pareģošana un citi. Būtiska loma bija arī ekrāna ienākšanai modernās sabiedrības uztveres laukā. Ekrānu laikmets ilūziju mākslai daudzējādā ziņā komplimentē – atšķirībā no daudzām cirka disciplīnām, kur ekrāns, kas nostājās starp skatītāju un mākslinieku, noplacina riska un neiestudētības sajūtu un patiešām stindzinošus priekšnesumus pārvērš krietni mazāk aizraujošās dokumentācijās. Par TV ekrānu maģijas simbolu 1970. un 1980. gados kļuva Devids Koperfīlds, kurš desmitiem miljonu skatītāju acu priekšā izgaisināja monumentālus objektus un varenus transporta līdzekļus.
Maģija 20. gadsimta gaitā bija kļuvusi par tik akceptētu skatuves mākslas žanru, ka tai parādījās virkne apakšžanru: skatuves ilūzijas, galda maģija (ar neizbēgamajām monētām aiz auss), jau pieminētā eskeipoloģija, korporatīvā maģija, mentālisms (māksla iejusties citu prātos), matemaģija, tiešsaistes maģija, reliģiskā maģija, ielu, komēdijas, mehāniskā un pat tērpu ātrmainības maģija, šoka maģija (tajā tiek izmantotas naglu, žilešu un citu draudīgu priekšmetu bīstamās īpašības) un daudzas citas maģijas. Mūsdienu mākslinieku pieturēšanās pie 19./20 gs. mijas standartiem nodēvēta par klasisko maģiju.
Laika gaitā zināmu dekonstrukcijas devu sāka piedāvāt pati maģija un iluzionista tēla reproducēšana. Kurš gan nav redzējis kādu video kas atklāj, kur PATIESĪBĀ atrodas uzburamie trusīši, un kuram gan bērnībā nav bijis kāds draugs, kurš, ietinies segā, vicina zīmuli vai pat ĪSTU burvju nūjiņu, un atkārtoti cenšas tikt galā ar nepaklausīgajiem mezgliem un auklām? Informācijas un jauno burvju mākslinieku komplektu pieejamības rezultātā nu jau vairums bērnu zina, kā tiek locītas karotītes un kur pazūd kastītē ieliktās monētas. Taču šis drīzāk ir 20. gadsimta 90. un 2000. gadu jaunpienesums. Zinot milzīgās pārmaiņas, kas jau 70. gados skāra cirka jomu, rodas jautājums, kā maģijai teju neskartai izdevies noturēt savu formu līdz pat mūsdienām?
Konteksta izpratnei jāatgādina, ka revolūciju zemes Francijā bija notikusi ne tikai maģijas pašcieņas atgūšanas revolūcija Udēna vadībā, bet noritēja arī aktīva reakcija uz pēckara sabiedrības vērtību maiņu. Tās rezultātā Rietumos parādījās jauni mākslas virzieni, tostarp 1970. gadu Francijā no tradicionālā cirka sāka atšķelties laikmetīgais cirks – starpdisciplināra mākslas forma, kuras pamatvienība ir tematiski un estētiski monolīta izrāde, kādai tēmai veltīts māksliniecisks pētījums, kurā ir integrēti triki, taču tie nav pašmērķis. Pusgadsmita laikā laikmetīgais cirks ieguvis nozīmīgu vietu Rietumu pasaules mākslas kartē un tai līdzi nākošo stabilo auditoriju. Laikmetīgais cirks tiek pazīts, cienīts, mīlēts un akadēmiski mācīts ne tikai frančvalodīgajās valstīs, bet arī Skandināvijā, Austrālijā un citviet pasaulē. Taču maģija šajās hrestomātiskajās pārmaiņās pamanījās it kā nebūt mājās – dūjas joprojām slēpās iluzionista piedurknēs un televīzijā aizvien tika pazudinātas jahtas un vilcieni.
Acīmredzot, maģijai vienkārši bija nepieciešams vairāk laika.
Akadēmiskā maģija
Šeit mazliet jāiedziļinās maģijas attiecībās ar cirku, kas vienmēr bijušas mazliet neviennozīmīgas – no vienas puses, maģija ir gandrīz obligāta tradicionālā cirka programmas sastāvdaļa un maģijas klasiskā atribūtika pat ir viens no cirka simboliem, bet, no otras puses, ir gana daudz iluzionistu-individuālistu, kas paši veidojuši izrādes un savas attiecības ar publiku. Arī tādēļ, ka cirka apaļā arēna, kas vēsturiski izveidojusies kā ideāla vieta trikiem zirga mugurā, ir visai sarežģīta telpa ilūzijām, jo skatītāju visuresamība un pārredzamais aplis sarežģī daudzu pazušanas, levitācijas un citu triku īstenošanu – šajā ziņā teātru tipa skatuves ar aizkulisēm iluzionistu vajadzībām ir krietni vien piemērotākas.
Likumsakarīgi, ka arī maģijai bija jāpāriet jaunā attīstības pakāpē, taču ilūziju mākslu kā visai pašpietiekamu cirka jomu pārmaiņas skāra dažas desmitgades vēlāk. Protams, arī iepriekš maģija bija sadarbojusies ar dažādām citām skatuves mākslām, arī iepriekš melnais apmetnis reizēm tika novilkts un iekārts tā padziļāk vēsturisko klišeju skapī. Bet vajadzēja kādu, kas jaunās tendences nosauc vārdā.
Par jaunās maģijas pionieriem tiek uzskatīta Francijas mākslinieku apvienība “14:20”, kurā darbojas Klements Debejols (Clément Debailleul) un Rafaels Navarro (Raphaël Navarro) – mākslinieku duets, ko veido scenogrāfs-žonglieris un iluzionists-antropologs, kas kopā sāka darboties 2000. gadā. Vēlāk apvienībai pievienojās arī mākslas zinātniece Valentīna Loso (Valentine Losseau). Tieši “14:20” maģiju postulēja kā atsevišķu izteiksmes līdzekļiem bagātu valodu, kas pelnījusi savu tikšanos ar publiku gan uz skatuves, gan akadēmiskajā vidē. “14:20” ir ļoti ražīgi ne vien teorētiskajā darbībā, bet arī praktiskajā iestudējumu lauciņā – viņiem tapuši vairāki desmiti performanču, izrāžu, instalāciju, solodarbu un sadarbību. Rafaelam turklāt pieder līdzība, ar kuru nereti tiek skaidrota jaunās maģijas būtība: “Ja glezna reālo pārceļ uz attēla telpu, tad jaunā maģija reālo pārceļ uz realitāti.”
Kas tad ir šis jaunais jaunajā maģijā? Tāpat kā laikmetīgā cirka jaunie paņēmieni attīstījās no tradicionālā cirka, arī jaunā maģija pārveido vai dekonstruē tās maģijas formas, kas ir bijušas pazīstamas līdz šim. Par skatuves vienību ir kļuvusi izrāde – viengabalains “stāsts” (tam nav jābūt lineāram un izsekojamam – nereti tas ir izrādi iedvesmojošs motīvs, kas determinē skatuves estētiku, noskaņu, izvēlēto mūziku, tērpus, un protams, tēlus un citus elementus, kas piedalās izrādē). Tāpat arī jaunā maģija gandrīz automātiski nozīmē mākslas starpdisciplinaritāti un hibrīdžanru veidošanos; novērojama sintēze ar citām skatuves mākslām, īpaši ar teātri un laikmetīgo deju – un, protams, arī ar dažādām cirka disciplīnām, piemēram, akrobātiku, līdzsvaru vai žonglēšanu. Tiktāl par visam laikmetīgajam cirkam kopīgo.
Jaunās maģijas žanrs jau no tā definēšanas brīža tika pasludināts par jaunu valodu, un līdz ar to nozīme tika piešķirta katrai jaunās pieejas detaļai, bet, lai šīs detaļas saprastu un valodu nolasītu, vēlama ir gan orientēšanās modernās maģijas populārākajos kodos, gan 20. gadsmita mākslas un filozofijas tendencēs. Mēdz apgalvot, ka jaunā maģija ir intelektuāli visizaicinošākais laikmetīgā cirka virziens, jo ir visstarpžanriskākais no starpžanriem un visvairāk vērsts uz atsaucēm, citātiem un analīzi.
Viena no no vispamanāmākajām izmaiņām ir atteikšanās centrālās figūras – paša burvju mākslinieka tēla. Līdzīgi kā, skatoties kino, nav vajadzības kadrā redzēt filmas režioru, un teātros gluži labi ir iespējams iztikt bez teicēja lomas atveidotāja, – jaunās maģijas koncepcijas autori uzskata, ka daudz spēcīgāku emocionālo un semantisko vēstījumu izrādei ir iespējams piešķirt ar citiem mākslinieciskajiem paņēmieniem, kas arī ir šī izdaudzinātā jaunā valoda. Par izrādes objektu kļūst pati maģija. Salīdzinājumam nereti tiek izmantota tieši kino valoda – skumju attēlošanai derēs gan mūzika, gan lietus, gan vēl dažādi citi paņēmieni, ko laika gaitā apguvuši ne tikai kinozinātnieki, bet intuitīvā līmenī iemācījušies nolasīt arī skatītāji. Savukārt paši triki, kuri tiešā vai ironiskā nozīmē integrēti jaunās maģijas izrādē, reizēm tiek salīdzināti ar kino specefektiem, kas skatāmi klātienē.
Realitāte skatītāju apziņā
Francijā šobrīd darbojas vairāki desmiti jaunās maģijas apvienību, no kurām daudzas lūko atrast savu unikālo nišu, bet viena no tipiskākajām jaunās maģijas šķautnēm ir tehnikas un tehnoloģiju izmantošana uz skatuves. Jāpiebilst, ka tā pavisam noteikti nav triku aizstāšana ar ilūzijām, kas radītas ar tehnoloģijas palīdzību. Triks ir un paliek triks jebkurā vidē. Taču visai tipisks jaunās maģijas izrādes paņēmiens ir ilūziju radīšana attiecībā uz to, kas ir un kas nav triks – reāli izdarāmas lietas var tikt pasniegtas kā brīnumi un otrādi. Izkļūšana no gūsta, levitācija, izgaišana, pārvietošanās laikā un telpā – jaunās maģijas izrādēs šīs variācijas par modernajā maģijā iecienītajiem trikiem ir ļoti iecienītas. Multidisciplinaritāte var ietvert iestudējumus ar leļļu, ēnu vai objektu teātra elementiem, izrādē var tikt iesaistīti dažādi citu disciplīnu mākslinieki, kas ar konkrēto apvienību sadarbojas regulāri vai tikai konkrētā projekta laikā.
Starptautiskās cirka mākslas biennāles izstādes “Traversée des Apparences” (Marseļa, 2019) kuratoru tekstā jaunās maģijas esence paskaidrota šādi: “Levitācija, transformācijas, hologrammas, neiespējamas skulptūras un optiskās manipulācijas ir daļa no šīs jaunās valodas vārdu krājuma, kur izsmalcinātas ilūzijas sevi apliecina un kur neiespējamais kļūst par jaunu tuvības veidu.”
Jaunās maģijas disciplīna vienlīdz lielā mērā koncentrējas gan uz darba māksliniecisko pusi, gan uz akadēmisko pamatotību, kā arī attiecīgajā performancē apskatītās tēmas padziļinātu izpēti, kurai izmantotās metodes visbiežāk ņemtas no etnoloģijas un antropoloģijas zinātniskajiem apcirkņiem.
Tā kā viena no jaunās maģijas pamatdefinīcijām uzsver brīnumu radīšanu realitātes telpā, tad pirms telpas atdošanas nereālajam ir pilnvērtīgi jāizprot, kas ir pati realitāte un kas to nodala no nerealitātes. Saskaņā ar jaunās maģijas koncepcijas autoriem, tieši antropoloģiskā izpēte realitāti palīdz “aptaustīt” un izprast. Apvienības “14:20” ir veidojusi arī izrādes, kas balstās neirozinātnes un sociālās psiholoģijas paradigmās.
Arī žonglieris un jaunās maģijas pārstāvis Etjēns Saglio (Etienne Saglio) realitātes un ilūziju nošķiršanu minējis kā atslēgu ilūziju veidošanā, pieminot, ka, neizprotot, kas ir realitāte, nevar radīt to, kas stāv ārpus tās. Realitāte ir ļoti nozīmīga, īpaši tā realitāte, kas mājo skatītāju apziņā. Lēnām šajā realitātē iepludinot maģiju, skatītāji sāk sev vaicāt, kas ir īsts un kas – ilūzija?
Kopš 2006. gada, pateicoties jau pieminētajiem maģijas entuziastiem no “14:20”, ir pieejama pirmā (un patlaban vienīgā) akadēmiskā maģijas programma – CNAC (National Centre of Circus Arts) augstskolā Francijā , Šalonenšampaņā. Līdz ar jaunās maģijas apguves programmas izveidošanu un tādējādi nodrošinot zināšanu nodošanas pēctecību un koordinētu apmācību līdzīgā veidā, kā tas jau bija iegājies laikmetīgā cirka augstskolās Francijā un citur pasaulē. Pirms šīs programmas parādīšanās jaunajiem maģijas māksliniekiem, apgūstot maģijas disciplīnu, bija vai nu jāiet mācekļu ceļš, vai jāapgūst zinības no paša izvēlētiem avotiem.
Šobrīd cirka nozares publikācijās tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir aptuveni 100 jaunās maģijas mākslinieku apvienību. Aptuveni puse no tām darbojas Francijā, bet otra puse – citās valstīs, galvenokārt frankofonajā pasaules daļā, taču ne tikai. Interesanti un likumsakarīgi, ka Latvijas auditorijai nav bijušas daudzas iespējas satikties ar jauno maģiju – vienīgā reize, kad šis žanrs pārstāvēts Rīgā, bija 2016. gada festivāla Re Rīga! laikā, kad šeit viesojās mākslinieks Kalle Nio no Somijas ar izrādi “Départ”/“Ardievas” – kāda pāra šķiršanās stāstu, kurā saplūst atmiņu un realitātes dimensijas, izkūst drēbes, parādās neesošu lietu atspulgi un pārvietojas priekšmeti.
Specifisko rekvizītu dēļ jaunā maģija ir grūti pārvadājams, tehniski sarežģīts un dārgs cirka mākslas žanrs, līdz ar to grūtāk pieejams nekā akrobātikas vai žonglēšanas izrādes. Pateicoties laikmetīgā cirka pasaulē nozīmīgam notikumam – faktam, ka marta sākumā Rīgā notiek starptautiskā jaunās maģijas apmācību semināra “Beta Circus” noslēguma fāze, “Rīgas cirks” uz Rīgu ved jauno maģiju – apvienības “32 Novembre” izrādi “A vue” / “Viss redzams” . Izrāde pieteikta kā seši akti par objektu savstarpējām attiecībām, un tā veidota pēc visiem jaunās maģijas priekšrakstiem – ir tehnoloģijas, ir ilūzijas, ir maģijas kodu dekonstrukcija. Izrādes vēstījums uzreiz vēršas pie uztveres robežām – viss ir redzams (“A vue” burtiskā tulkojumā no franču valodas nozīmē “redzeslokā”), viss izrādei nepieciešamais jau sākotnēji atrodas acu priekšā uz skatuves, viss ir apskatāms un izpētāms, bet vai viss ir īsts šajā vai kādā citā realitātē?
Cik stabilu vietu citu skatuves mākslu kompānijā iegūs jaunā maģija, to rādīs laiks. Bet – kamēr mums būs interesanti spēlēties ar jau labi pazīstamā kodiem, arhetipiem un stereotipiem, būs vieta mākslai, kas šādu iespēju dod.
