Trauslums ir skaists. Tā ir cilvēcības pazīme.

22.04.2025.

Intervija ar Pau Portabellu, kurš šajā pavasarī vada cirka dramaturģijas meistarklasi profesionāļiem un kura izrāde “Languages” jau pēc pāris dienām būs skatāma Rīgas cirkā. sarunājāmies par cirka un teātra atsķirībām, ko sagaidīt no izrādes un kā notiek izrādes veidošanas process cirkā.

Ceļš pie cirka

Una:
Kā tu nonāci pie tā, ka cirks būs tavs veids, kā radoši izpausties un sazināties ar pasauli?

Pau:
Labs jautājums. Reizēm pats sev uzdodu šo jautājumu – vai es to izvēlējos, vai dzīve vienkārši mani noveda līdz tam.

Protams, mēs pieņemam lēmumus, un mums ir kaut kāda apziņa par to, bet man patīk domāt, ka mēs tomēr izvēlamies savu ceļu. Es sāku ar teātri. Viena no pirmajām motivācijām bija tā, ka man bija grūti saprast tradicionālo izglītības sistēmu un dzīves veidu, ko māca skolā.

Es nebiju labs skolēns – ne tāpēc, ka nevarētu būt, bet tāpēc, ka mani tas neinteresēja. Jau no bērnības es jutu, ka esmu citāds – ne labāks, ne sliktāks, vienkārši citāds. Mani neinteresēja tās pašas spēles kā citus bērnus. Varbūt es kādreiz spēlēju futbolu, bet vairāk man patika darīt citas lietas.

Kad jutos apmaldījies un nezināju, ko darīt dzīvē – kā daudzi jaunieši kādā brīdī – man bija divi draugi: viens dejoja, otrs bija teātrī. Tas man šķita interesanti, pat ja īsti nesapratu, kas tas būs.

Es sāku meklēt teātra un deju skolas Barselonā. Vienā brīdī nonācu vienā skolā, redzēju vidi, cilvēkus, un man tas ļoti iepatikās. Es sāku ar pamatiem, bet jau nākamajā gadā mācījos aktieru programmā. Man šķita, ka esmu atradis cilvēkus, kuriem domāšana un būtība ir tuvāka manējai.

Es sajutu brīvību – darīt to, kas mani dara laimīgu, liek smieties, justies labi. Es neko daudz neapšaubīju – vienkārši sāku to darīt, un man tas ļoti patika.

Ar laiku es sapratu vairāk. Piemēram, cirks bija loģisks turpinājums, jo bērnībā es vienmēr biju fiziski aktīvs – kāpu kokos, lēkāju, pats mācījos akrobātiku pludmalē. Ķermenis vienmēr bija klātesošs, tikai es to vēl nesaucu par “cirku”.

Dramaturģija, režija – tas nāca vēlāk. Es domāju, ka man vienkārši ir ļoti radošs prāts, par ko es toreiz vēl nezināju. Radīšana man ir nepieciešama – tā dod jēgu dzīvei. Tātad jā, varbūt es toreiz nezināju iemeslu, bet vienmēr ir kāds iemesls.

Kas ir cirks?

Una:
Man vienmēr šķita, ka teātris, deja un performances ir daļa no cirka. Bet kas ir tas, kas ir cirkā, bet nepiemīt šiem mākslas veidiem?

Pau:
Es teiktu, ka ir divas lietas – kopiena un dramaturģija.

Cirks vēsturiski nāk no ģimenēm, kas ceļoja kopā teltīs. Tas rada spēcīgu kopības sajūtu. Arī šodien, piemēram, Katalonijā cilvēki trenējas kopā, dalās, sadarbojas – pat ja viņi nestrādā vienā projektā. Cirka kopiena ir ļoti atvērta un sirsnīga.

Dramaturģijas ziņā cirks attīstās. Agrāk tas bija skaidri nodalīts – te ir cirks, tur ir teātris. Kad sāku mācīties un strādāt Francijā, es sāku saprast, ka cirkam ir sava valoda, sava dramaturģija.

Es to vēl arvien mācos, bet man šķiet, ka tā sakņojas tehnikā – kā ķermenis runā uz skatuves. Iepriekš izrādēs valoda, teātra elementi un cirka tehnika nesadarbojās. Tagad mēs mācāmies izmantot tehniku kā daļu no stāstījuma.

Una:
Tas izklausās pēc tā, ka tu esi atklājis kaut ko jaunu – parasti cirks koncentrējas uz fiziskām disciplīnām, tomēr šeit stāsts tiek stāstīts arī ar vārdiem.

Pau:
Tieši tā. Tāpēc izrāde arī saucas Valodas. Mani ļoti aizrauj doma, ka mēs dalāmies savos stāstos ne tikai ar vārdiem. Mēs bieži vien aizmirstam, ka mēs sazināmies ar klusumu, pauzēm, ritmu, toni, sejas izteiksmēm, ķermeņa valodu… viss runā. Un vienlaikus – tas var šķist kā nekas. Tas ir par to, ko jūti, domā, kā tas rezonē tevī.

Kāda ir cirka valoda?

Una:
Ja cirks ir valoda, kā tu raksturotu tās gramatiku vai sintaksi?

Pau:
Kad es pasniedzu vai radu, es bieži runāju par tekstūrām – par to, kā ķermenis kustas ne tikai mehāniski, bet ar emociju vai enerģiju.

Tāpat es runāju par dinamikām – par ritmu, veidu, kādā tiek izpildīta kustība. Piemēram, lēna, maiga akrobātika rada pavisam citu sajūtu nekā asa, traka kustība.

Kad es veidoju kādu priekšnesumu, es domāju par to kā par mūziku – kustības ir kā notis. Tām ir jāstrādā kopā ritmā, plastiskumā, emocijās. Tām kopā ir jāveido partitūra.

Una:
Kā cirks palīdz veidot saskarsmi starp ķermeni un verbālo komunikāciju?

Pau:
Bieži vien cirka māksliniekiem ir grūti runāt uz skatuves, jo viņu ķermeņa valoda jau ir ļoti attīstīta. Bet es nedomāju, ka tas ir jānošķir.

Kad saproti, ka jau komunicē ar tehniku un ķermeni, tu vari izmantot arī vārdus kā papildinājumu. Tas ir kā dzīvē – tagad runājot ar tevi, es kustinu rokas. Tas palīdz izteikt to, ko jūtu un domāju.

Cirks ir rīks, ar ko nodot sajūtas. Kad to sajauc ar gaismām, mūziku, vārdiem, teātra elementiem – tas kļūst par pilnmiesīgu pieredzi. Galu galā skatītājs izveido savu stāstu no elementiem, ko mēs saliekam viņam priekšā.

Una:
Es pati nesen sāku strādāt cirka jomā un pamanīju – cirka cilvēki ļoti atšķiras no citu mākslu pārstāvjiem. Vai tu tam piekrīti?

Pau:
Citādi es būtu palicis teātrī.

Cirka cilvēkiem ir vajadzība riskēt – ne tikai fiziski, bet arī emocionāli un radoši. Man ļoti patīk, ka mēs izmantojam šo “bīstamību” ne tikai tehnikā, bet arī dramaturģijā un idejās.

Cirka mākslinieki ir ļoti spēcīgi, bet arī ļoti trausli. Viņi skatās sevī un dalās savā ievainojamībā ar skatītājiem. Trauslums var būt skaists. Tas ir daļa no tā, ka esi cilvēks.

Una:
Es arī domāju, ka cirka cilvēki pieņem savu savādību. Citur jāiekļaujas, bet cirkā tu vienkārši esi tāds, kāds esi.

Pau:
Pilnīgi piekrītu. Cirks nāk no ceļojošām kopienām, kas bieži bija ārpus sabiedrības ierastajiem rāmjiem. Arī mūsdienās cirkā ir vairāk brīvības būt tādam, kāds tu esi – necenšoties kaut ko slēpt.

Una:
Kā tu pieej riska un ķermeņa poētiskajam potenciālam savās izrādēs?

Pau:
Labs jautājums. Mūsu izrādē ir aina, kur divi varoņi stāv uz līdzsvara konstrukcijas. Tā kļūst par attiecību metaforu – ja viens kustas, otra pasaule mainās. Cirks bieži strādā ar metaforām.

Jā, mēs izmantojam risku, lai radītu emocijas skatītājā. Bet mums nav pilnīgas kontroles pār to, ko viņi sajutīs. Tā ir nepārtraukta izpēte.

Piemēram, es šovā bieži krītu. Dažreiz skatītāji domā, ka man sāp. Dažkārt tie saprot, tēls ir apmaldijies, pazudis. Šie brīži var izraisīt gan bailes, gan līdzjūtību. Tas ir daudz vairāk nekā tikai “wow moments”.

Una:
Izrāde Languages ir pirmā daļa tavā “Evolūciju” triloģijā. Kādas tēmas tu tur risini?

Pau:
Tā ir ceļojums no iekšējās pasaules uz ārējo – no indivīda līdz sabiedrībai.

Pirmajā daļā mēs runājam par to, cik viegli ir apmaldīties, kad pasaule ap tevi mainās. Bet ja tu pieņem pārmaiņas, tu vari justies brīvs. Arī pati izrāde ir veidota kā mainīga – sākumā stingrāk strukturēta, bet nākotnē mēs pievienosim vairāk improvizācijas, tā, lai katra izrāde ir citāda.

Una:
Tu daudz runā par apmaldīšanos.. Vai tev ir kāda metode, kā tu tiec galā ar haosu?

Pau:
Metodes man nav, bet man ir dažādi instrumenti..

Atceros laiku, kad viss ārēji bija lieliski – mana kompānija uzstājās Eiropā, viss gāja labi. Bet iekšēji es jutos pilnīgi pazudis. Es noslēdzos savā karavanā, jutos kā ēnā.

Tad pienāca brīdis, kad es sapratu – man jāpieņem tas, ko jūtu. Mēs viegli pieņemam prieku, bet noraidām skumjas. Kad es pieņēmu, ka ir pieņemami atrasties  savā tumsā, kaut kas mainījās. Manas skumjas kļuva par mierīgu melanholiju. Un tā bija atslēga – tumsas  pieņemšana.

Una:
Cik personiska tev ir izrāde Langauges?

Pau:
Ļoti personiska – gan man, gan visai komandai. Es aicināju katru dalīties ar savu pieredzi un idejām. Es ticu, ka mākslinieks vienmēr stāsta par sevi, pat ja to neapzinās.

Man iedvesmoja dažādi darbi – filma “Cīņas klubs”, seriāls “Mr. Robot”, grāmatas par laika relativitāti un uztveri, piemēram, Olivera Saksa “Vīrs, kurš noturēja sievu par cepuri”. Arī mana komanda bija milzīgs iedvesmas avots.

Una:
Šķiet, ka sadarbība cirkā ir īpaši svarīga.

Pau:
Pilnīgi noteikti. Cirkā mēs visi esam radītāji. Teātrī vai kino bieži valda hierarhija. Cirkā es strādāju kopā ar cilvēkiem. Es nevēlos būt režisors no malas – es gribu piedzīvot šo procesu kopā ar viņiem.

Mana jaunā izrāde sākumā bija iecerēta kā solo. Bet pēc vienas meistarkalses es sapratu – nē, es gribu strādāt kopā ar cilvēkiem. Tā ir viena no lietām, kas mani visvairāk aizrauj – saprast citus un dalīties.

Una:
Cik svarīga tev ir komunikācija – izrādē un šobrīd vispār pasaulē?

Pau:
Tā ir viena no svarīgākajām lietām. Mēs esam sociālas būtnes. Valodas ļoti daudz runā par komunikāciju un to, kā tā mijas ar realitāti.

Mūsdienās, kad ir sociālie tīkli, mēs it kā sazināmies vairāk nekā jebkad, bet tas notiek daudz virspusējāk. Mēs valkājam vairāk masku. Godīgums kļūst par retumu. Tomēr godīgums ir vienīgais, kas rezonē.

Dzīvē,un īpaši tad,  kad tu runā atklāti – pat ja tas ir grūti – viss kļūst vieglāk. Māksla ir veids, kā būt godīgam.

Una:
Bet cirks tomēr ir šovs. Vai godīgums tur vispār ir iespējams?

Pau:
Tas ir tas skaistais paradokss. Manas izrādes pamatā ir godīgums, bet es vienlaikus “meloju” skatītājam – lai viņu aizkustinātu.

Izrāde ir fikcija, jā, bet to var izdzīvot ļoti patiesi. Es pats uz skatuves izmantoju reālas emocijas. Tēls, ko redz skatītājs, ir daļa manis, daļa no stāstījuma un daļa no tā, ko viņi paši iedomājas. Tas viss kopā veido tēlu.

Una:
Kāda loma izrādē ir objektiem? Es redzēju video – to tur ir daudz.

Pau:
Jā, objektiem ir metaforiska nozīme. Līdzsvara konstrukcija runā par attiecībām. Objekti, kas kustas un rada haosu, simbolizē sabrukušu pasauli. Žonglēšana – tas ir tēla personīgais stāsts.

Mēs spēlējamies ar maģijas ideju – nevis burvju trikiem, bet sajūtu, ka pārkāpjam realitātes noteikumus. Scenogrāfija izrādes gaitā attīstās – tā palīdz saplūst dažādām realitātēm vienā kopīgā telpā.

Una:
Vai ķermeņa valoda ir universāla?

Pau:
Tā noteikti ir universālāka par runāto valodu, bet arī kultūras ietekmēta. Piemēram, Spānijā mēs sakām “jā” ar galvu uz augšu un leju, bet Indijā tas notiek pretēji.

Ķermeņa valoda ietver vēl daudz ko vairāk – kustības, žestus, stāju, pieskārienus. Tas viss nāk gan no personības, gan sabiedrības. Tāpēc jā – tā ir gan universāla, gan atšķirīga.

Una:
Kādas attiecības tu gribi veidot ar skatītāju Languages?

Pau:
Es gribu atvērt logu, caur kuru skatītājs var ieraudzīt mūs kā cilvēkus – to, kā mēs dzīvojam, kā jūtam. Es gribu, lai viņiem rodas jautājumi par sevi – par savām izjūtām, domām.

Bet vissvarīgākais – es gribu radīt kopīgu enerģiju. Piedzīvojumu, kurā mēs ceļojam kopā – ne tikai priekšnesumu, kuru tie skatās.

Aicinām uz izrādi! Biļetes